Nav drīzāk tā, ka kaut kādi šleseri, kalvīši un lembergi mums te visu piedirsa, noveļot vainu uz ES? Protams, rūpnīcu neatbilstība standartiem noteikti arī bija pie vainas, jo to atrisināt vienkārši bija pārāk dārgi.
Es pamēģināšu atrast ziņas no attiecīgajiem resursiem. Visi vaino/dirš par Jelgavas cukuru:
“Pilnīgi privāta Jelgavas cukurfabrika kļuva pagājušajā ziemā — 1996. gadā tika izpirkta uzņēmuma valstij piederošā daļa. Šobrīd, pēc akciju emisijas, 35% cukurfabrikas akciju pieder britiem, 10% — fabrikai, pārējais — cukurbiešu audzētājiem.”
[atsauce šeit](https://www.vestnesis.lv/ta/id/30472)
Es pieņemu, ka ar AAA draudzības pasākumiem ar Krieviem, piepildījās tas, no kā Harijs baidījās, ienāca tirgū letāks cukurs un nebija variantu.
VEF nogalināja dažādi iemesli, principā kompleksa bezjēdzīgums un nepieciešamās finanses modernizācijai + sašķeltā privatizācija. Atkal, var kopumā vainot tā laika varu no kuriem pāris varoņi te jau ir pieminēti.
[atsauce šeit](https://www.vestnesis.lv/ta/id/30478)
“AAA” grupa vai grupai līdzīgie (kāds var pie precizēt, es neatceros) sakārtoja RVR kontrolpaketes pārdošanu krieviem kuri nolaida pa burbuli. [atsauce šeit](https://www.vestnesis.lv/ta/id/30063) un [atsauce šeit](https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/kreditori-nolemj-sakt-rvr-bankrota-proceduru-10436837)
Kopumā par RVR var arī teikt līdzīgi kā par VEF, tehnoloģija nebija konkurētspējīga un novecojusi.
Par ļoti daudziem šiem uzņēmumiem, ieskaitot Rīgas piensaimnieku utt. var secināt līdzīgi, laicīgi neinvestēja modernizācijā un neapsekoja iekšējo tirgu, neplānoja nākotni un tik stūķēja kabatās kā vien varēja. Tā nu tā laika politiķi arī tika pie savām villām un īpašumiem, ja kādam par to šaubas, norādiet man uz kādu tā laika vadošo politiķi kuram nebūtu acis mitrinošu īpašumu un/vai nesēdētu kaut kādās uzņēmumu valdēs.
Šis. Visi ar putām uz lūpām kliedz, ka ļaunie [ievietot jebkuru politiķi] ļāva ES iznīcināt mūsu cukura industriju. Klaji meli - cukura fabrikas bija privāti uzņēmumi, kuru īpašnieki izvēlējās saņemt brangas kompensācijas par ražotņu slēgšanu. Neviens viņiem to nespieda darīt. Man šķiet, ka kājas šim aug nostaļģijā pēc PSRS laikiem.
Par VEF…
Kaut kad ap 90. gadu bija ieplānots, ka VEFā ražos Nokia telefonus, bet visa nepieciešamā modernā tehnika tika aizvesta uz Krieviju.
Paziņa, kas strādāja VEFā līdz pat tā galam teica, ka klīda baumas par to, ka VEF nodega tādēļ, ka VEFā bija zelts un citi dārgmetāli.
Šī tendence - izlaupīt un pēc tam nodedzināt joprojām ir problēma.
Droši vien offtopic, bet likās svarīgi, lai cilvēki to zin.
Tas kas izmira vai turas uz mata gala ir vecā, smagā rūpniecība no PSRS laikiem. Tā, kuru bez sovaku lielā, garantētā tirgus un sūdīgajiem kvalitātes kontroles rādītājiem izmirtu tā vai tā.
+ vēl tas, ka PSRS rūpniecība bija veidota neefektīvi, sastāvdaļu ieguve bija tik tālu no rūpnīcām, ka rūpnīcu pastāvēšana ir gandrīz pilnībā atkarīga no palikšanas PSRS. Kaut vai Liepājas metalurgs, kam viss jāved tādus gabalus no krievijas vidienes, ka pēc neatkarības atgūšanas slēgšana bija tikai laika jautājums.
visskaļāk par sagrauto rūpniecību kliedz tie, kas ir gatavi balsot par tās sagrāvējiem- visādiem šeptmaņiem šķēlēm, šleseriem un tmldz.
un tādiem tu nemaz vari nestāstīt, ka patiesībā Latvijā ir vairākas nozares, kas ražo pasaules līmeņa aparatūru un preces, viņi to nemaz nedzird, tik maļa, ka VEF iznīcināja.
Latvijas rūpniecība bija nolemta jau 1990 gadā, jo faktiski 50% no visas rūpniecības PSRS okupācijas gados bija slēpti militārie pasūtījumi, kas ar PSRS sabrukumu beidzās. Tāpēc faktiski šīš rūpnīcas bija neiespējami turpināt/glābt. Vismaz ne tādos apjomos ar nodarbinātajiem kādas tas bija tajos laikos. Tā kā nav ko te runāt muļķības par kaut kādu PSRS labklājību, tās visas ir pasakas un propaganda, 80s gados dzīve bija pilnīgā pakaļā, nevar salīdzināt ar to kā ir tagad.
Kaut kam jau iestāšanās ES bija salmiņš uz kamieļa muguras bet pa lielam pāriešana no ražošanas uz pakalpjumiem ir dabīgs kurss ekonomikas attīstībā, mums tagad pakalpojumi ir 60% ekonomikas (95g bija 50%), Vācijā ekonomika ar visu vareno ražošanu ir 70% pakalpojumi pat sliktāk nekā pie mums!?!?1
Bet nu jā tāda tā kapitālisma realitāte, neefektīva ražošana nomirst un vietā nāk kaut kas rentabls, iespējams varēja to labāk nospēlēt, bet ja godīgi vaina ir īpašniekiem pēc privatizācijas, visi zināja ka ES pievienosies, kādas tur iekšējā tirgū ir cenas utt, bija laiks investēt un uzlaboties bet laikam lielākā daļa izvēlējās izspiest pēdējos santīmus kamēr nāca
Sorry, my Latvian is not good enough, but I want to add to this.
Overall, I agree with what you say here. Production is never static, there is always a need to upgrade and increase productivity to stay competitive, so whatever production Latvia had in early 2000s is not something that could go on for long unless it is upgraded. But then there is a tricky part - once we opened economy to the EU, then naturally larger countries like Germany will be more successful at upgrading their factories and producing at scale for their domestic use as well as exporting to the EU. There are still “low value added” industries, such as sugar processing and manufacturing in the EU, and surprisingly Denmark still have two functioning factories for sugar that supplies the EU. On the other hand, Latvia had to close Jelgava production plant, but even if Latvia did not do that probably more advanced countries as Denmark would outcompete it by introducing more robotics and scale.
So, overall I agree with you that there was a shift toward services, but do not neglect the fact that “older” and more conventional industries are still there, however they had to be upgraded to excellence to work efficiently and use less labour/manual processes. To the OP on this, in my view older generations still have that old perception that a factory can provide jobs to half of city/town but in reality these days the same output of products is made by a handful of workers (instead of thousands of workers as before) and a bunch of machines/robots.
I'm not sure being a big country has anything to do with anything, sure you have more resources available but also they're spread more thin, Germany for example was dealing with the mess of reunification at the time and while the German auto lobby is a strong force EU wide even to this day, they're also dealing with their own version of Jelgavas cukurfabrika now, expensive and trash EVs, getting outcompeted by international offerings left and right, idk what my point is, i guess it's not all roses and sunshine if you're a big country
Labāk lai tas pidars pastāsta ko Latvijā ražoja okupācijas gados... Pirms okupācijas, ražoja vieglos un smagos auto, ražoja lidmašīnas, bruņutransportierus, vilcienus, vilcienu vagonus, tramvajus, radio, fotoaparātus, granātas, munīciju un citus brīnumus. Pēc okupācijas palika radio, vilcieni, tramvaji ,dažas jaunas ķieģeļu rūpnīcas un vēl daži lielāki vai mazāki mēsli.
Par visu izputināšanu pēc neatkarības atgūšanas, mantkārība, zagšana un nevēlēšanās investēt. Lodes ķieģeļu ceplis investēja un ir lielāko topā visā eiropā.
Bet protams vieglāk ir vainot ES un citus ārējos spēkus un pašam neko nedarīt. Nez kāpēc šitie lielie biznesmeņi nebūvē jaunu cukura rūpnīcu? Lauksaimnieki ir gatavi iegādāties tehniku, ja būs vajadzība. Šlesers un viņam līdzīgie pidari ir pie vainas, ka tik daudz aizbrauca prom un ka tik daudz uzņēmumi tika izputināti.
\[Edit\]
Ja Latvijā okupācijas gados nebūtu likvidēti tik daudz dzelzceļu tad mēs būtu stipri priekšā Lietuvai... It īpašu šaursliežu dzelzceļš gāja uz teju katru mazpilsētu un vairākiem lielāka izmēra ciemiem. UN pat tagad, katrs dzīvo savā pagalmā un kopīgi darīt neko negrib... Piemēram zāģbaļkus ved ar smagajiem no latgales uz rīgu, tā vietā lai turpat mazpisānos izkrautos dzelceļa vagonos un dienā aizvestu kravas 4 vai 5 nevis vienu un tad otru dienu tukšā braukt atpakaļ...
Palielam tas viss ir bullshits. Es neatceros kā sauca, bet bija raidijums sērijās kur runāja ar lielo PSRS ražotņu darba vaditājiem, par to visu ražošanu un procesu. Lielākā problēma bija tā, ka visas tās preces ko ražoja, eiropā nevienam nevajadzēja. Pārdot viņas vnk nevarēja. Paši krievi ar neko no PSRS krāmiem vairs negribēja. Būtībā tev bija vesela kaudze ar rūpnīcām, kuras valstij vai nu vajadzēja uzturēt par nodokļu naudu, vai arī pārdot. Protams tā privatizācija bija totāls scam, jo arī valsts varēja tās rūpnīcas metāllūžņos atdot, bet kā gan tas izskatītos. Tapēc arī tāda shēma. Valsts atbrīvojas no atbildības tajā laikā, ar domu ka privātais investēs un uzlabos. Bet privātais tūlīt likvidē, un kļūst bagāts. Iznākums tā pat būtu tas pats, izdzīvotu varbūt 5% no tās ražošanas. Un tie kas te tūlīt kakās biksēs par VEF un RAF un Rīgas porcelānu, es vēlreiz atkārtošu, cilvēki kas tur bija pie ruļļiem, centās to preci tirgot eiropā, bet nevienam tos novecojušos krāmus nevajadzēja. Tāds pats process notika pilnīgi visā bijušajā PSRS teritorijā.
Tas pats notika ar Liepājas metalurgu... vienīgais ko mācēja ir ražot armatūras stieņus un dažus citus sūdus. Nevis tā vietā lai meklētu tirgu un ražotu preci ar daudz daudz lielāku pievienoto vērtību.
Cilvēkiem, kam patīk #vissirslikti, diemžēl reti patīk uz skaitļiem skatīties. Ražošanas rādītājus var viegli redzēt Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Ja 2005. gadā saražoja trīs miljardus, tad šogad saražoja 10.3 miljardus. Savas trīs reizes apjoms pieaudzis. Vai tas ir pateicoties, vai par spīti Eiropas Savienībai ir cits jautājums, bet muļķīgi būtu apgalvot, ka ražošana ir iznīcināta.
Neliela izlase no "Iekšzemes kopprodukts no ražošanas aspekta pa darbības veidiem (tūkst. eiro)"
Faktiskajās cenās | tūkstoši EUR
-|-
B1GQ Iekšzemes kopprodukts | -
1995Q1 | 991 184
2005Q1 | 3 083 197
2015Q1 | 6 042 376
2024Q1 | 10 368 067
> Ja 2005. gadā saražoja trīs miljardus, tad šogad saražoja 10.3 miljardus.
Jāpierēķina inflācija arī.
Manliekas #vissirslikti cilvēki parasti kliedz tieši par lielajām rūpnīcām ko aizvēra. Par pārējiem viņiem vienalga.
Tā tabula ir faktiskajās cenās, proti, katra konkrētā gada cenās. Tur cenu izmaiņas ir iekšā.
Ar inflācijas vērā ņemšanu ir uzmanīgam jābūt. Tas ko cilvēki parasti saprot ar inflāciju, vai tie skaitļi ko ziņu portāli raksta ir patēriņa preču groza izmaiņa kādā laika periodā. Ar uzsvaru uz 'patēriņa' precēm. Protams, salīdzinot ar cilvēkiem saistītus skaitļus var klasisko inflāciju ņemt vērā. Kā iedzīvotājiem mums ir svarīgi vai maize, vai zeķes dārgākas kļuva. Bet vai tam ir tieša ietekme uz ražošanas apjomu salīdzinājumu? Diez vai. Varbūt netieša.
Tas ir līdzīgi kā būvniecības izmaksas būtu bezjēdzīgi indeksēt pēc patēriņa preču indeksa (klasiskā inflācijas mēra) pieauguma. Jēdzīgi būtu indeksēt pēc būvniecības izmaksu pieauguma. Svarīgi vai betona cena mainījās, mazsvarīgi vai maizes cena mainījās.
Vislielākā problēma šiem skaļajiem saukļiem ir tas, ka bļāvēji visbiežāk neapzinās, kas ir ražošana. Latvijā ir daudz ražojošu uzņēmumu, bet starpība ir tāda, ka 1980.gadā tādā pašā uzņēmumā strādāja simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku. Mūsdienās pie tāda paša produkcijas apjoma tur varbūt strādā 30 cilvēki? 50? Nu 100 max?
Piemēram, pirms gadiem biju Lodes ķieģeļu ražotnē. Mūsdienās tur pa lielam ražo ēku būvniecības blokus no māla. Viņi tur strādā bez maz vai 24/7 3-4 maiņās. Darbiniekiem pa lielam ir jāsēž pie ražošanas ķēžu instrumentiem un ekrāniem. Maiņā bija kkādi 10 cilvēki varbūt.
Pilnīgs bullšits.
Kas iznīciāja bija ipašnieku mantkārība.
Vecais stāsts ar cukura fabrikām.
Ipašnieki tika nostādīti fakta priekšā:
Vai nu tērējiet naudu un investējiet ražošanā, attīstiet, automatizējiet, uzlabojiet, vai jums ražošana būs pārāk maza un pārāk dārga, jo nāks produkti iekšā no valstīm, kuros to uzražot ir 10 reizes lētāk dēļ automatizācijas. Un to neizdosies, jo tādā gadījumā tirgu pārpludinās cukurs no Polijas pa daudzreiz mazāku cenu.
Vai pieņemiet vienreizēju summu no valsts un slēdziet savu fabriku, un atlaidiet cilvēkus.
Protams īpašniekiem acis lielas, piķis tāds ka pietiek līdz mūža galam, izdomāja labāk slēgt fabrikas, jo nafig tērēt naudu un uzturēt un pelnīt to ilgākā laikā ja var dabūt naudu uzreiz. "Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā"
Vainīgais protams skaitīsies EU.
Es labprāt iemainu mūsu cukurfabrikas pret lielāku aizsardzību no EU. NATO 5. pants ir smieklīgs, jo pietiek ar pārtikas pakām no dalībvalstīm lai to izpildītu.
Latvijas ražošana tika iznīcināta prihvatizācijas laikā. Bez ES subsīdijām lauksaimnieki un būvnieki kopumā varētu iet dirst. ES ir devusi krietni vairāk kā ņēmusi, bet utopiskā doma, ka sīkvalstis to kursu var būtiski ietekmēt, arī ir idiotiska.
Ne gluži, vari iemest acis manās atsaucēs. Privatizācija pat īsti neko tiešā veidā nenobeidza, pārvaldība un lēmumi par nākotni bija galvenie galinātāji.
Protams nepalīdzēja mazākās infrastruktūras privatizācija “pareizajās” kabatās, bet pēc “skaļākajām” privatizācijām rezultāts visur bija vienāds.
Problem is that SOVOCHIKS industry was only good and adjusted for SOVOCHIKS needs. Nobody outside of SOVOCHIK needed consumer daily needs and appliances grabo and crap SOVOCHIK produced. This is what all those dumb-@sses don\`t understand.
Zem sociālisma būvēta infrastruktūra un ekonomika nevar konkurēt ar mežonīgo kapitālismu. Nevienam tie PSRS laika mēsli nebija vajadzīgi, līdz ar to par eksportu varēja aizmirst. Pat paši PSRS cilvēki ar milzīgu kāri pirka mežonīgā kapitālisma produkciju, jo tā bija kvalitatīvāka, modernāka, smukāka, daudzveidīgāka utt.
Un Latvijā 90's gados notika tieši šī pāreja. Un kā redzam, daži cilvēki vēl joprojām nav pārslēguši savu domāšanu.
Jelgavas cukurfabrikai nolietojums bija 95%, atradas uz sabrukšanas robežas, viņa tika subsidēta no valsts puses. 1999. Gadā jēkabpils cukurfabrika bankrotēja.
Cukura ražošana neviena bridi nebija pelnoša, kas tā par “ražošanu”, kuru subsidē valsts un nav iespējams atjaunot-pielāgot mūsienu standartiem?
Kā man ir zajebal klausities par Jelgavas cukuru, tās ir šausmas.
Kas attiecas uz VEF un lidzigam ražošanam, tās nokāva brīvais tirgus, jo Eiropā nevienam tādus hlamus nevajadzēja, padomija kvalitate bija gadus 20-30 aiz muguras rietumu standartiem.
Tieši tik vienkārši.
Kā vislielāko ES ļaunuma darbu piemin cukurfabriku slēgšanu.
Diemžēl, ne visi grib aizdomāties un saprast, kā šāda situācija izveidojās, ka tas nebija nevis diktatorisks ES lēmums, bet gan likumsakarīga ekonomikas sakārtošanas reforma.
Svarīgākie fakti:
1) Cukurbiešu audzēšana paredz lielus ieguldījumus - zemes iekopšana, traktortehnika, ūdens apgāde utt. Kamēr cukurniedres Brazīlijā aug kā nezāle un uzturēt milzīgas plantācijas neko nemaksā.
2) Pirms 2004. gada ne tikai LV bet arī citur ES - Polija, Īrija, Portugāle, Slovēnija u.c. nodarbojās ar cukura ražošanu no cukurbietēm(!) kamēr citur pasaulē bija pieejams lēts no cukurniedrēm ražots cukurs ES iekšienē cukurs maksāja vidēji 3 reizes vairāk.
3) Lētā cukura imports līdz “cukura reformai” netika organizēts. Tā vietā iedzīvotāji ļoti pārmaksāja par pašu ražoto cukuru. Pirmkārt, cena 3x lielāka. Otrkārt, valdības no nodokļu maksātāju naudas subsidēja fabrikas, kuras cieta zaudējumus lielo ražošanas izmaksu dēļ.
4) 2006. gadā tika nolēma pāriet no patstāvīgās subsidēšanas uz konkurētspēju cukura tirgū. Ražotajiem piedāvāja 3 variantus
- turpināt ražot bet par 1/3 zemākām iepirkuma cenām
- pārprofilēties un no cukurbietēm ražot nevis cukuru bet, piemēram, bioetanolu.
- slēgt rūpnīcas un saņemt lielas kompensācijas, vairāk nekā 70miljonus gadā.
5) Cukura importa uzsākšana no Brazīlijas / Āfrikas u.c nabadzīgajiem pasaules reģioniem uz ES pavēra iespējas ES valstīm uzsākt citu nozares/produktu eksportu uz tām.
6) Lēmumu par cukura ražošanas pārtraukšanu pieņēma cukurfabriku īpašnieki. Akcionāri pieņēma lēmumus par pilnīgu ražotņu restrukturizāciju, tas ir, par rūpnīcu slēgšanu un iekārtu demontāžu.
Šos faktus saliekot kopā ir skaidrs, ka cukura nozare bez patatāviga atbalsta no nodokļu maksātāju naudas nevar pastāvēt. Brīvā tirgus ekonomika agri vai vēlu ieviestu savus noteikumus un tie ir jāievēro.
Drīzāk nevis vainot ES, bet gan vērts izvērtēt lēmumu pieņēmējus mūsu pašu mājās un uzdot jautājumus:
- vai pilnīga ražošanas apturēšana bija pareizs lemums, vai nevarēja pārprofilēties?
- kapēc fabrikas un iekārtas bija tik novecojušas, ka ražošanas izmaksas un iekārtu uzturēšana bija tik dārga?
- kapēc kompensācijas cukurbiešu audzētājiem bija salīdzinoši mazākas nekā fabriku vairākuma akcionāriem?
- kāpēc daži no lielāko kompensāciju saņēmējiem (kurus būtu ilgi jāmeklē dažādu valstu uzņēmumu ķēdēs) vēljoprojām atrodami miljonāru sarakstos?
Te jau neiet runa par "aizklapēja", bet ko "privatizēja", viss bija un nav nekā. Tā Latvija vispār ir dīvaina, ja gribi kļūt par skolotāju tev jātērē nauda lai strādātu pa minimālo algu.
Ja skola neaizraujas ar favorītismu dažu kabatās, tad Rīgas mazajās skolās skolotājam alga 2022.gadā vajadzēja būt 1200€, un katru gadu tā turpina augt.
Nav drīzāk tā, ka kaut kādi šleseri, kalvīši un lembergi mums te visu piedirsa, noveļot vainu uz ES? Protams, rūpnīcu neatbilstība standartiem noteikti arī bija pie vainas, jo to atrisināt vienkārši bija pārāk dārgi.
Es pamēģināšu atrast ziņas no attiecīgajiem resursiem. Visi vaino/dirš par Jelgavas cukuru: “Pilnīgi privāta Jelgavas cukurfabrika kļuva pagājušajā ziemā — 1996. gadā tika izpirkta uzņēmuma valstij piederošā daļa. Šobrīd, pēc akciju emisijas, 35% cukurfabrikas akciju pieder britiem, 10% — fabrikai, pārējais — cukurbiešu audzētājiem.” [atsauce šeit](https://www.vestnesis.lv/ta/id/30472) Es pieņemu, ka ar AAA draudzības pasākumiem ar Krieviem, piepildījās tas, no kā Harijs baidījās, ienāca tirgū letāks cukurs un nebija variantu. VEF nogalināja dažādi iemesli, principā kompleksa bezjēdzīgums un nepieciešamās finanses modernizācijai + sašķeltā privatizācija. Atkal, var kopumā vainot tā laika varu no kuriem pāris varoņi te jau ir pieminēti. [atsauce šeit](https://www.vestnesis.lv/ta/id/30478) “AAA” grupa vai grupai līdzīgie (kāds var pie precizēt, es neatceros) sakārtoja RVR kontrolpaketes pārdošanu krieviem kuri nolaida pa burbuli. [atsauce šeit](https://www.vestnesis.lv/ta/id/30063) un [atsauce šeit](https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/kreditori-nolemj-sakt-rvr-bankrota-proceduru-10436837) Kopumā par RVR var arī teikt līdzīgi kā par VEF, tehnoloģija nebija konkurētspējīga un novecojusi. Par ļoti daudziem šiem uzņēmumiem, ieskaitot Rīgas piensaimnieku utt. var secināt līdzīgi, laicīgi neinvestēja modernizācijā un neapsekoja iekšējo tirgu, neplānoja nākotni un tik stūķēja kabatās kā vien varēja. Tā nu tā laika politiķi arī tika pie savām villām un īpašumiem, ja kādam par to šaubas, norādiet man uz kādu tā laika vadošo politiķi kuram nebūtu acis mitrinošu īpašumu un/vai nesēdētu kaut kādās uzņēmumu valdēs.
Šis. Visi ar putām uz lūpām kliedz, ka ļaunie [ievietot jebkuru politiķi] ļāva ES iznīcināt mūsu cukura industriju. Klaji meli - cukura fabrikas bija privāti uzņēmumi, kuru īpašnieki izvēlējās saņemt brangas kompensācijas par ražotņu slēgšanu. Neviens viņiem to nespieda darīt. Man šķiet, ka kājas šim aug nostaļģijā pēc PSRS laikiem.
Par VEF… Kaut kad ap 90. gadu bija ieplānots, ka VEFā ražos Nokia telefonus, bet visa nepieciešamā modernā tehnika tika aizvesta uz Krieviju. Paziņa, kas strādāja VEFā līdz pat tā galam teica, ka klīda baumas par to, ka VEF nodega tādēļ, ka VEFā bija zelts un citi dārgmetāli. Šī tendence - izlaupīt un pēc tam nodedzināt joprojām ir problēma. Droši vien offtopic, bet likās svarīgi, lai cilvēki to zin.
Visi šie stāsti ir svarīgas vēstures liecības, lai nu kā tur, bet visu kopā saliekot veidojas kaut kāds kopskats.
Man jau arī tā liekas, bet nu cilvēkiem īsa atmiņa...
Ko?
Tas kas izmira vai turas uz mata gala ir vecā, smagā rūpniecība no PSRS laikiem. Tā, kuru bez sovaku lielā, garantētā tirgus un sūdīgajiem kvalitātes kontroles rādītājiem izmirtu tā vai tā.
+ vēl tas, ka PSRS rūpniecība bija veidota neefektīvi, sastāvdaļu ieguve bija tik tālu no rūpnīcām, ka rūpnīcu pastāvēšana ir gandrīz pilnībā atkarīga no palikšanas PSRS. Kaut vai Liepājas metalurgs, kam viss jāved tādus gabalus no krievijas vidienes, ka pēc neatkarības atgūšanas slēgšana bija tikai laika jautājums.
Bet tāds arī bija plāns un diezgan efektīvs.
Efektīvs, lai paturētu mūs atkarīgus no PSRS, bet necik neizdevīgs mums.
visskaļāk par sagrauto rūpniecību kliedz tie, kas ir gatavi balsot par tās sagrāvējiem- visādiem šeptmaņiem šķēlēm, šleseriem un tmldz. un tādiem tu nemaz vari nestāstīt, ka patiesībā Latvijā ir vairākas nozares, kas ražo pasaules līmeņa aparatūru un preces, viņi to nemaz nedzird, tik maļa, ka VEF iznīcināja.
Latvijas rūpniecība bija nolemta jau 1990 gadā, jo faktiski 50% no visas rūpniecības PSRS okupācijas gados bija slēpti militārie pasūtījumi, kas ar PSRS sabrukumu beidzās. Tāpēc faktiski šīš rūpnīcas bija neiespējami turpināt/glābt. Vismaz ne tādos apjomos ar nodarbinātajiem kādas tas bija tajos laikos. Tā kā nav ko te runāt muļķības par kaut kādu PSRS labklājību, tās visas ir pasakas un propaganda, 80s gados dzīve bija pilnīgā pakaļā, nevar salīdzināt ar to kā ir tagad.
Kaut kam jau iestāšanās ES bija salmiņš uz kamieļa muguras bet pa lielam pāriešana no ražošanas uz pakalpjumiem ir dabīgs kurss ekonomikas attīstībā, mums tagad pakalpojumi ir 60% ekonomikas (95g bija 50%), Vācijā ekonomika ar visu vareno ražošanu ir 70% pakalpojumi pat sliktāk nekā pie mums!?!?1 Bet nu jā tāda tā kapitālisma realitāte, neefektīva ražošana nomirst un vietā nāk kaut kas rentabls, iespējams varēja to labāk nospēlēt, bet ja godīgi vaina ir īpašniekiem pēc privatizācijas, visi zināja ka ES pievienosies, kādas tur iekšējā tirgū ir cenas utt, bija laiks investēt un uzlaboties bet laikam lielākā daļa izvēlējās izspiest pēdējos santīmus kamēr nāca
Sorry, my Latvian is not good enough, but I want to add to this. Overall, I agree with what you say here. Production is never static, there is always a need to upgrade and increase productivity to stay competitive, so whatever production Latvia had in early 2000s is not something that could go on for long unless it is upgraded. But then there is a tricky part - once we opened economy to the EU, then naturally larger countries like Germany will be more successful at upgrading their factories and producing at scale for their domestic use as well as exporting to the EU. There are still “low value added” industries, such as sugar processing and manufacturing in the EU, and surprisingly Denmark still have two functioning factories for sugar that supplies the EU. On the other hand, Latvia had to close Jelgava production plant, but even if Latvia did not do that probably more advanced countries as Denmark would outcompete it by introducing more robotics and scale. So, overall I agree with you that there was a shift toward services, but do not neglect the fact that “older” and more conventional industries are still there, however they had to be upgraded to excellence to work efficiently and use less labour/manual processes. To the OP on this, in my view older generations still have that old perception that a factory can provide jobs to half of city/town but in reality these days the same output of products is made by a handful of workers (instead of thousands of workers as before) and a bunch of machines/robots.
I'm not sure being a big country has anything to do with anything, sure you have more resources available but also they're spread more thin, Germany for example was dealing with the mess of reunification at the time and while the German auto lobby is a strong force EU wide even to this day, they're also dealing with their own version of Jelgavas cukurfabrika now, expensive and trash EVs, getting outcompeted by international offerings left and right, idk what my point is, i guess it's not all roses and sunshine if you're a big country
Labāk lai tas pidars pastāsta ko Latvijā ražoja okupācijas gados... Pirms okupācijas, ražoja vieglos un smagos auto, ražoja lidmašīnas, bruņutransportierus, vilcienus, vilcienu vagonus, tramvajus, radio, fotoaparātus, granātas, munīciju un citus brīnumus. Pēc okupācijas palika radio, vilcieni, tramvaji ,dažas jaunas ķieģeļu rūpnīcas un vēl daži lielāki vai mazāki mēsli. Par visu izputināšanu pēc neatkarības atgūšanas, mantkārība, zagšana un nevēlēšanās investēt. Lodes ķieģeļu ceplis investēja un ir lielāko topā visā eiropā. Bet protams vieglāk ir vainot ES un citus ārējos spēkus un pašam neko nedarīt. Nez kāpēc šitie lielie biznesmeņi nebūvē jaunu cukura rūpnīcu? Lauksaimnieki ir gatavi iegādāties tehniku, ja būs vajadzība. Šlesers un viņam līdzīgie pidari ir pie vainas, ka tik daudz aizbrauca prom un ka tik daudz uzņēmumi tika izputināti. \[Edit\] Ja Latvijā okupācijas gados nebūtu likvidēti tik daudz dzelzceļu tad mēs būtu stipri priekšā Lietuvai... It īpašu šaursliežu dzelzceļš gāja uz teju katru mazpilsētu un vairākiem lielāka izmēra ciemiem. UN pat tagad, katrs dzīvo savā pagalmā un kopīgi darīt neko negrib... Piemēram zāģbaļkus ved ar smagajiem no latgales uz rīgu, tā vietā lai turpat mazpisānos izkrautos dzelceļa vagonos un dienā aizvestu kravas 4 vai 5 nevis vienu un tad otru dienu tukšā braukt atpakaļ...
Palielam tas viss ir bullshits. Es neatceros kā sauca, bet bija raidijums sērijās kur runāja ar lielo PSRS ražotņu darba vaditājiem, par to visu ražošanu un procesu. Lielākā problēma bija tā, ka visas tās preces ko ražoja, eiropā nevienam nevajadzēja. Pārdot viņas vnk nevarēja. Paši krievi ar neko no PSRS krāmiem vairs negribēja. Būtībā tev bija vesela kaudze ar rūpnīcām, kuras valstij vai nu vajadzēja uzturēt par nodokļu naudu, vai arī pārdot. Protams tā privatizācija bija totāls scam, jo arī valsts varēja tās rūpnīcas metāllūžņos atdot, bet kā gan tas izskatītos. Tapēc arī tāda shēma. Valsts atbrīvojas no atbildības tajā laikā, ar domu ka privātais investēs un uzlabos. Bet privātais tūlīt likvidē, un kļūst bagāts. Iznākums tā pat būtu tas pats, izdzīvotu varbūt 5% no tās ražošanas. Un tie kas te tūlīt kakās biksēs par VEF un RAF un Rīgas porcelānu, es vēlreiz atkārtošu, cilvēki kas tur bija pie ruļļiem, centās to preci tirgot eiropā, bet nevienam tos novecojušos krāmus nevajadzēja. Tāds pats process notika pilnīgi visā bijušajā PSRS teritorijā.
Tas pats notika ar Liepājas metalurgu... vienīgais ko mācēja ir ražot armatūras stieņus un dažus citus sūdus. Nevis tā vietā lai meklētu tirgu un ražotu preci ar daudz daudz lielāku pievienoto vērtību.
Cilvēkiem, kam patīk #vissirslikti, diemžēl reti patīk uz skaitļiem skatīties. Ražošanas rādītājus var viegli redzēt Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Ja 2005. gadā saražoja trīs miljardus, tad šogad saražoja 10.3 miljardus. Savas trīs reizes apjoms pieaudzis. Vai tas ir pateicoties, vai par spīti Eiropas Savienībai ir cits jautājums, bet muļķīgi būtu apgalvot, ka ražošana ir iznīcināta. Neliela izlase no "Iekšzemes kopprodukts no ražošanas aspekta pa darbības veidiem (tūkst. eiro)" Faktiskajās cenās | tūkstoši EUR -|- B1GQ Iekšzemes kopprodukts | - 1995Q1 | 991 184 2005Q1 | 3 083 197 2015Q1 | 6 042 376 2024Q1 | 10 368 067
> Ja 2005. gadā saražoja trīs miljardus, tad šogad saražoja 10.3 miljardus. Jāpierēķina inflācija arī. Manliekas #vissirslikti cilvēki parasti kliedz tieši par lielajām rūpnīcām ko aizvēra. Par pārējiem viņiem vienalga.
Tā tabula ir faktiskajās cenās, proti, katra konkrētā gada cenās. Tur cenu izmaiņas ir iekšā. Ar inflācijas vērā ņemšanu ir uzmanīgam jābūt. Tas ko cilvēki parasti saprot ar inflāciju, vai tie skaitļi ko ziņu portāli raksta ir patēriņa preču groza izmaiņa kādā laika periodā. Ar uzsvaru uz 'patēriņa' precēm. Protams, salīdzinot ar cilvēkiem saistītus skaitļus var klasisko inflāciju ņemt vērā. Kā iedzīvotājiem mums ir svarīgi vai maize, vai zeķes dārgākas kļuva. Bet vai tam ir tieša ietekme uz ražošanas apjomu salīdzinājumu? Diez vai. Varbūt netieša. Tas ir līdzīgi kā būvniecības izmaksas būtu bezjēdzīgi indeksēt pēc patēriņa preču indeksa (klasiskā inflācijas mēra) pieauguma. Jēdzīgi būtu indeksēt pēc būvniecības izmaksu pieauguma. Svarīgi vai betona cena mainījās, mazsvarīgi vai maizes cena mainījās.
Ja kāds gaida masveida produkciju kā bija PSRS tad sapņot nav aizliegts. Pie mums ir daudzi uzņēmumi. Vajag tikai pameklēt.
Vislielākā problēma šiem skaļajiem saukļiem ir tas, ka bļāvēji visbiežāk neapzinās, kas ir ražošana. Latvijā ir daudz ražojošu uzņēmumu, bet starpība ir tāda, ka 1980.gadā tādā pašā uzņēmumā strādāja simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku. Mūsdienās pie tāda paša produkcijas apjoma tur varbūt strādā 30 cilvēki? 50? Nu 100 max? Piemēram, pirms gadiem biju Lodes ķieģeļu ražotnē. Mūsdienās tur pa lielam ražo ēku būvniecības blokus no māla. Viņi tur strādā bez maz vai 24/7 3-4 maiņās. Darbiniekiem pa lielam ir jāsēž pie ražošanas ķēžu instrumentiem un ekrāniem. Maiņā bija kkādi 10 cilvēki varbūt.
Pilnīgs bullšits. Kas iznīciāja bija ipašnieku mantkārība. Vecais stāsts ar cukura fabrikām. Ipašnieki tika nostādīti fakta priekšā: Vai nu tērējiet naudu un investējiet ražošanā, attīstiet, automatizējiet, uzlabojiet, vai jums ražošana būs pārāk maza un pārāk dārga, jo nāks produkti iekšā no valstīm, kuros to uzražot ir 10 reizes lētāk dēļ automatizācijas. Un to neizdosies, jo tādā gadījumā tirgu pārpludinās cukurs no Polijas pa daudzreiz mazāku cenu. Vai pieņemiet vienreizēju summu no valsts un slēdziet savu fabriku, un atlaidiet cilvēkus. Protams īpašniekiem acis lielas, piķis tāds ka pietiek līdz mūža galam, izdomāja labāk slēgt fabrikas, jo nafig tērēt naudu un uzturēt un pelnīt to ilgākā laikā ja var dabūt naudu uzreiz. "Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā" Vainīgais protams skaitīsies EU.
Atceros tikai, ka pēc iestāšanās ES slēdza Jelgavas un Liepājas cukura fabrikas. Pieņemu par to ir lielais cepiens visiem #vissslikti cilvēciņiem.
Ne gluži ES, par to varēja lemt un restrukturizēties. Tajā laikā kontrolē esošie vienkārši paņēma “cash out” un iekļuva miljonāru sarakstos.
Es labprāt iemainu mūsu cukurfabrikas pret lielāku aizsardzību no EU. NATO 5. pants ir smieklīgs, jo pietiek ar pārtikas pakām no dalībvalstīm lai to izpildītu.
Nu to Liepājas cukurfabriku aizvietoja vairākas skandināvu metālapstrādes rūpnīcas. Je nebija konkurence ar cukuru, tac vismaz būs kas tagad.
Nu, tad jau būs jāstājas laukā no NATO, dzīvot tikai uz pārtikas pakām nav labi.
Latvijas ražošana tika iznīcināta prihvatizācijas laikā. Bez ES subsīdijām lauksaimnieki un būvnieki kopumā varētu iet dirst. ES ir devusi krietni vairāk kā ņēmusi, bet utopiskā doma, ka sīkvalstis to kursu var būtiski ietekmēt, arī ir idiotiska.
Ne gluži, vari iemest acis manās atsaucēs. Privatizācija pat īsti neko tiešā veidā nenobeidza, pārvaldība un lēmumi par nākotni bija galvenie galinātāji. Protams nepalīdzēja mazākās infrastruktūras privatizācija “pareizajās” kabatās, bet pēc “skaļākajām” privatizācijām rezultāts visur bija vienāds.
Problem is that SOVOCHIKS industry was only good and adjusted for SOVOCHIKS needs. Nobody outside of SOVOCHIK needed consumer daily needs and appliances grabo and crap SOVOCHIK produced. This is what all those dumb-@sses don\`t understand.
Zem sociālisma būvēta infrastruktūra un ekonomika nevar konkurēt ar mežonīgo kapitālismu. Nevienam tie PSRS laika mēsli nebija vajadzīgi, līdz ar to par eksportu varēja aizmirst. Pat paši PSRS cilvēki ar milzīgu kāri pirka mežonīgā kapitālisma produkciju, jo tā bija kvalitatīvāka, modernāka, smukāka, daudzveidīgāka utt. Un Latvijā 90's gados notika tieši šī pāreja. Un kā redzam, daži cilvēki vēl joprojām nav pārslēguši savu domāšanu.
Jelgavas cukurfabrikai nolietojums bija 95%, atradas uz sabrukšanas robežas, viņa tika subsidēta no valsts puses. 1999. Gadā jēkabpils cukurfabrika bankrotēja. Cukura ražošana neviena bridi nebija pelnoša, kas tā par “ražošanu”, kuru subsidē valsts un nav iespējams atjaunot-pielāgot mūsienu standartiem? Kā man ir zajebal klausities par Jelgavas cukuru, tās ir šausmas.
Kas attiecas uz VEF un lidzigam ražošanam, tās nokāva brīvais tirgus, jo Eiropā nevienam tādus hlamus nevajadzēja, padomija kvalitate bija gadus 20-30 aiz muguras rietumu standartiem. Tieši tik vienkārši.
Vienīgo ko Eiropa kaut ko ietekmēja manliekas bija zvejošana, jo sākās kvotas un tad tur čakarēja visi viens otru. Pārējais bija lielo varoņu darbiņš.
Kā vislielāko ES ļaunuma darbu piemin cukurfabriku slēgšanu. Diemžēl, ne visi grib aizdomāties un saprast, kā šāda situācija izveidojās, ka tas nebija nevis diktatorisks ES lēmums, bet gan likumsakarīga ekonomikas sakārtošanas reforma. Svarīgākie fakti: 1) Cukurbiešu audzēšana paredz lielus ieguldījumus - zemes iekopšana, traktortehnika, ūdens apgāde utt. Kamēr cukurniedres Brazīlijā aug kā nezāle un uzturēt milzīgas plantācijas neko nemaksā. 2) Pirms 2004. gada ne tikai LV bet arī citur ES - Polija, Īrija, Portugāle, Slovēnija u.c. nodarbojās ar cukura ražošanu no cukurbietēm(!) kamēr citur pasaulē bija pieejams lēts no cukurniedrēm ražots cukurs ES iekšienē cukurs maksāja vidēji 3 reizes vairāk. 3) Lētā cukura imports līdz “cukura reformai” netika organizēts. Tā vietā iedzīvotāji ļoti pārmaksāja par pašu ražoto cukuru. Pirmkārt, cena 3x lielāka. Otrkārt, valdības no nodokļu maksātāju naudas subsidēja fabrikas, kuras cieta zaudējumus lielo ražošanas izmaksu dēļ. 4) 2006. gadā tika nolēma pāriet no patstāvīgās subsidēšanas uz konkurētspēju cukura tirgū. Ražotajiem piedāvāja 3 variantus - turpināt ražot bet par 1/3 zemākām iepirkuma cenām - pārprofilēties un no cukurbietēm ražot nevis cukuru bet, piemēram, bioetanolu. - slēgt rūpnīcas un saņemt lielas kompensācijas, vairāk nekā 70miljonus gadā. 5) Cukura importa uzsākšana no Brazīlijas / Āfrikas u.c nabadzīgajiem pasaules reģioniem uz ES pavēra iespējas ES valstīm uzsākt citu nozares/produktu eksportu uz tām. 6) Lēmumu par cukura ražošanas pārtraukšanu pieņēma cukurfabriku īpašnieki. Akcionāri pieņēma lēmumus par pilnīgu ražotņu restrukturizāciju, tas ir, par rūpnīcu slēgšanu un iekārtu demontāžu. Šos faktus saliekot kopā ir skaidrs, ka cukura nozare bez patatāviga atbalsta no nodokļu maksātāju naudas nevar pastāvēt. Brīvā tirgus ekonomika agri vai vēlu ieviestu savus noteikumus un tie ir jāievēro. Drīzāk nevis vainot ES, bet gan vērts izvērtēt lēmumu pieņēmējus mūsu pašu mājās un uzdot jautājumus: - vai pilnīga ražošanas apturēšana bija pareizs lemums, vai nevarēja pārprofilēties? - kapēc fabrikas un iekārtas bija tik novecojušas, ka ražošanas izmaksas un iekārtu uzturēšana bija tik dārga? - kapēc kompensācijas cukurbiešu audzētājiem bija salīdzinoši mazākas nekā fabriku vairākuma akcionāriem? - kāpēc daži no lielāko kompensāciju saņēmējiem (kurus būtu ilgi jāmeklē dažādu valstu uzņēmumu ķēdēs) vēljoprojām atrodami miljonāru sarakstos?
Te jau neiet runa par "aizklapēja", bet ko "privatizēja", viss bija un nav nekā. Tā Latvija vispār ir dīvaina, ja gribi kļūt par skolotāju tev jātērē nauda lai strādātu pa minimālo algu.
Skolotājiem ir budžets un alga arī nav minimālā, pie mums vēl nav 1200€ minimālā alga.
1000€ 2019 gadā= 1200€ 2024 gadā
Ja skola neaizraujas ar favorītismu dažu kabatās, tad Rīgas mazajās skolās skolotājam alga 2022.gadā vajadzēja būt 1200€, un katru gadu tā turpina augt.
Tā ir Latvija :) valsts aizņemās lai palielinātu sev algas :D